BĪBELĒ ir teikts, ka Jēzu sodīja ar nāvi, piesitot pie staba līdzās diviem laupītājiem. (Mat. 27:35—38.) Tāpat Bībelē var lasīt, ka pēc nāves Jēzu sagatavoja apbedīšanai un guldīja kapā, taču to daudzi ir apstrīdējuši. (Marka 15:42—46.)

Daži Bībeles kritiķi ir apšaubījuši, ka romieši būtu ļāvuši ar nāvi sodītu cilvēku pienācīgi apglabāt. Žurnālists Ariēls Sabars kādā no saviem rakstiem, kas publicēts žurnālā Smithsonian, paskaidroja, kā ir radies tāds uzskats: ”Krustā sišana bija sods, ko piesprieda tiem, kurus uzskatīja par sabiedrības padibenēm, un ne viens vien speciālists ir vīpsnājis par domu, ka tādā veidā sodītu cilvēku romieši būtu ļāvuši pienācīgi apglabāt.” Romieši uz nāvi notiesātus noziedzniekus gribēja pakļaut pēc iespējas lielākam pazemojumam. Noziedznieku līķi bieži vien tika atstāti pie staba maitēdājiem, un atliekas pēc tam tika iemestas kopējā kapā.

Tomēr arheoloģiskie atradumi liecina, ka vismaz dažu ar nāvi sodītu ebreju gadījumā tā nenotika. 1968. gadā netālu no Jeruzālemes kādas ebreju dzimtas kapenēs tika atrasts osuārijs. Starp kauliem, kas bija ievietoti šajā akmens tvertnē, bija arī papēža kauls, ko caururba 11,5 centimetrus gara nagla. ”Papēža kauls, kas piederēja vīrietim, vārdā Johānāns, palīdzēja izbeigt senas diskusijas par to, cik ticami ir evaņģēlijos iekļautie stāstījumi par Jēzus apglabāšanu,” rakstīja A. Sabars. ”Kā liecināja atrastais papēža kauls, pirmajā gadsimtā krustā sistu cilvēku romieši bija ļāvuši apglabāt pēc ebreju tradīcijām.”

Vai šis arheoloģiskais atradums ļauj spriest, kādā tieši pozīcijā pie staba bija piesists Jēzus? Šajā jautājumā viedokļi dalās. Taču ir skaidrs, ka dažus ar nāvi sodītus noziedzniekus nevis iemeta kopējā kapā, bet pienācīgi apbedīja. Tātad pierādījumi liecina, ka tam, kas Bībelē rakstīts par Jēzus apbedīšanu, var uzticēties.

Turklāt Jehova bija paredzējis, ka Jēzu apglabās bagāta cilvēka kapā, un tas, ko ir teicis Jehova, vienmēr piepildās. (Jes. 53:9; 55:11.)