Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jehovas tauta ir labprātīga

Jehovas tauta ir labprātīga

LIELS skaits dedzīgu Jehovas kalpu ir pārcēlušies uz vietām, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem, un to vidū ir ne mazums neprecētu māsu. Daudzas no šīm māsām jau gadu desmitiem kalpo tālu prom no savām dzimtajām mājām. Kas viņas bija mudinājis spert šādu soli? Ko viņas ir iemācījušās, kalpodamas svešā zemē? Kāda ir izvērtusies viņu dzīve? Šajā rakstā var lasīt par dažām māsām, kas ir dalījušās savā pieredzē. Tā kā visā pasaulē ir daudz neprecētu māsu, kas iegulda lielas pūles labās vēsts sludināšanā un vēlas šajā darbā izjust vēl lielāku gandarījumu, viņas var daudz ko gūt no rakstā minēto māsu pieredzes. Bet arī pārējie sludinātāji var mācīties no šo uzticīgo māsu piemēra.

KĀ ŠĪS MĀSAS PĀRVARĒJA ŠAUBAS

Anita

Iespējams, dažas māsas bažījas, vai viņas, būdamas neprecētas, spēs sekmīgi kalpot par pionierēm svešā zemē. Kādu māsu, vārdā Anita, kurai šobrīd ir 75 gadi, māca nopietnas šaubas par savām spējām. Viņa piedzima un uzauga Lielbritānijā, kur 18 gadu vecumā uzsāka kalpot par pionieri. Viņa stāsta: ”Man patika mācīt cilvēkiem par Jehovu, bet man pat prātā nenāca doma, ka es varētu sludināt svešā zemē. Es nebiju mācījusies svešvalodas un uzskatīju, ka es neesmu spējīga apgūt jaunu valodu. Negaidīti es saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā. Es biju tik pārsteigta, ka man trūka vārdu! Tas bija neticami, ka es, tik neievērojams cilvēks, saņēmu tik īpašu uzaicinājumu! Bet es nodomāju: ”Ja Jehova uzskata, ka es to spēju, tad es pamēģināšu.” Tas notika vairāk nekā pirms 50 gadiem. Kopš tā laika es esmu misionāre Japānā. Reizēm es ar šķelmīgu smaidu saku gados jaunākām māsām: ”Sapakojiet somas un dodieties pretī savas dzīves lielākajam piedzīvojumam, tāpat kā savulaik to darīju es!” Man ir liels prieks, ka daudzas no viņām patiešām ir uzsākušas kalpot tur, kur ir vajadzīgi sludinātāji.”

KUR MĀSAS SMĒLĀS DROSMI

Dažas māsas, kas ir pārcēlušās uz citu zemi, sākumā vilcinājās to darīt. Kur viņas smēlās vajadzīgo drosmi?

Morīna

Morīna, kurai tagad ir 64 gadi, stāsta: ”Jau meitenes gados es ilgojos pēc tā, lai manai dzīvei būtu jēga — lai es varētu citiem dot kaut ko labu.” 20 gadu vecumā viņa pārcēlās uz Kvebekas provinci (Kanāda), kur bija liela vajadzība pēc pionieriem. Morīna turpina: ”Vēlāk mani uzaicināja mācīties Gileādas skolā, bet es baidījos doties pretī nezināmajam bez saviem draugiem. Turklāt man bija nemierīga sirds par māti, jo tolaik tēvs bija slims un māte par viņu rūpējās. Daudzas naktis ar asarām acīs es stāstīju Jehovam par savām bažām. Kad dalījos savās raizēs ar vecākiem, viņi mani uzmundrināja un mudināja pieņemt uzaicinājumu. Es arī redzēju, ar kādu mīlestību draudzes locekļi sniedz atbalstu maniem vecākiem. Saskatījusi tajā visā Jehovas gādīgo roku, es ieguvu pārliecību, ka viņš palīdzēs arī man. Tad es biju gatava doties uz Gileādas skolu!” No 1979. gada Morīna bija misionāre Rietumāfrikā, un tur viņa pavadīja vairāk nekā 30 gadus. Tagad viņa dzīvo Kanādā, kur rūpējas par savu māti, bet viņa joprojām ļoti aktīvi sludina un kalpo par speciālo pionieri. Atskatoties uz ilgajiem gadiem, kas aizvadīti, kalpojot svešās zemēs, viņa atzīst: ”Jehova vienmēr ir sagādājis man visu nepieciešamo tieši tad, kad tas ir bijis vajadzīgs.”

Vendija

Vendija kļuva par pionieri jau pusaudzes gados. Tagad, kad viņai ir 65 gadi, viņa dalās savās atmiņās: ”Es biju ļoti bikla jauniete. Man nebija viegli sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tomēr tas, ka, būdama pioniere, es daudz sludināju, man iemācīja risināt sarunas ar visdažādākajiem cilvēkiem, un pamazām auga mana pārliecība par pašas spēkiem. Vēlāk es atskārtu, ka mans biklums ir pagaisis. Sludinot pilnu slodzi, es iemācījos paļauties uz Jehovu, un es pat sāku apsvērt domu par kalpošanu svešā zemē. Tad kāda neprecēta māsa, kas vairāk nekā 30 gadus bija bijusi misionāre Japānā, piedāvāja kopā ar viņu doties uz Japānu, lai tur sludinātu trīs mēnešus. Šie mēneši nostiprināja manu vēlēšanos pārcelties uz svešu zemi.” 1986. gadā Vendija no savas dzimtās Austrālijas pārcēlās uz Vanuatu — salu valsti, kas atrodas aptuveni 1800 kilometrus uz austrumiem no Austrālijas.

Vendija joprojām dzīvo Vanuatu, un tagad viņa strādā tulkošanas birojā. Viņa stāsta: ”Lielāko prieku man sagādā tas, ka šajās salās veidojas jaunas draudzes un grupas. Iespēja ieguldīt savu nelielo artavu Jehovas darbā ir neaprakstāms gods.”

Kumiko (vidū)

Kumiko, kurai patlaban ir 65 gadi, jau bija pioniere Japānā, kad viņas pāriniece kalpošanā viņai piedāvāja kopā doties uz Nepālu. Kumiko atceras: ”Viņa nebeidza ar mani par to runāt, bet es ikreiz viņai teicu ”nē”. Es raizējos par to, kā es iemācīšos jaunu valodu un pielāgošos jauniem apstākļiem. Un kur lai rodu līdzekļus, lai pārceltos uz svešu zemi? Tajā laikā, kad mani joprojām nomocīja šie jautājumi, es, braukdama ar motociklu, iekļuvu avārijā un nonācu slimnīcā. Tur man iešāvās prātā doma: ”Kas zina, kā vēl var pavērsties mana dzīve. Mani var piemeklēt nopietna slimība, un tā es palaidīšu garām izdevību būt pioniere svešā zemē. Varbūt es varētu sludināt citā zemē vismaz vienu gadu?” Es vērsos pie Jehovas un no visas sirds lūdzu, lai viņš man palīdz sākt kaut ko darīt lietas labā.” Pēc tam, kad Kumiko tika izrakstīta no slimnīcas, viņa aizbrauca uz Nepālu, lai iepazītu vietējos apstākļus, un vēlāk ar savu pārinieci pārcēlās uz turieni.

Atskatoties uz gandrīz 10 Nepālā pavadītiem gadiem, Kumiko stāsta: ”Visas problēmas, kas man bija sagādājušas raizes, pašķīrās manā priekšā kā Sarkanā jūra. Es jūtos gandarīta, ka tomēr saņēmos doties uz turieni, kur ir ļoti vajadzīgi sludinātāji. Bieži vien, kad es stāstu Bībeles vēsti kādai ģimenei, šo sarunu paklausīties atnāk vēl pieci vai seši kaimiņi. Pat mazi bērni ar patiesu interesi man lūdz, lai iedodu viņiem kādu bukletu par Bībeli. Sludināšana tik atsaucīgiem cilvēkiem man sagādā milzu prieku!”

KĀ MĀSAS TIEK GALĀ AR GRŪTĪBĀM

Šīs drosmīgās māsas, kalpojot svešā zemē, nebija pasargātas no dažādām grūtībām. Kas viņām palīdzēja tās pārvarēt?

Daiena

Daiena, kurai tagad ir 62 gadi un kura uzauga Kanādā, 20 gadus ir kalpojusi par misionāri Kotdivuārā. Viņa dalās savās atmiņās: ”Sākumā man bija grūti atrasties tālu prom no saviem tuviniekiem. Es lūdzu Jehovam, lai viņš man palīdz iemīlēt cilvēkus tajā vietā, kur kalpoju. Viens no Gileādas skolas pasniedzējiem, brālis Džeks Redfords, skaidroja, ka zemē, kur mēs kalposim, mūs var dziļi uztraukt, pat satriekt galējā nabadzība, kādā dzīvo daudzi vietējie iedzīvotāji. ”Taču pievērsiet uzmanību cilvēkiem, nevis viņu nabadzībai,” viņš mūs mudināja. ”Skatieties viņu sejās un acīs un raugieties uz to, kā viņi atsaucas uz Bībeles patiesību!” Es paklausīju šim ieteikumam, un tam bija labs iznākums. Stāstot mierinošo vēsti par Dieva valstību, es redzēju, kā cilvēku acīs atmirdz prieks.” Kas vēl palīdzēja Daienai? ”Es centos sadraudzēties ar cilvēkiem, kam mācīju Bībeli, un, redzot, kā viņi sāk kalpot Jehovam, es izjutu patiesu prieku. Vieta, kur biju norīkota kalpot, kļuva par manām mājām. Kā jau Jēzus bija apsolījis, es ieguvu garīgas mātes, tēvus, brāļus un māsas.” (Marka 10:29, 30.)

Anna, kurai patlaban ir 46 gadi, sludina kādā Āzijas zemē, kur mūsu darbība ir ierobežota. Viņa stāsta: ”Gadu gaitā, kalpojot dažādās zemēs, es dzīvoju kopā ar māsām, kuru kultūra un rakstura iezīmes ļoti atšķīrās no manējām. Tāpēc reizēm radās pārpratumi un veidojās aizvainojums. Tad es nevis norobežojos no šīm māsām, bet gan centos labāk iepazīt viņu kultūru. Tāpat es centos būt saprotoša un izpaust kristīgu mīlestību. Maniem pūliņiem bija labi augļi — mums izveidojās cieša un noturīga draudzība, kas man ir palīdzējusi nenolaist rokas, kalpojot svešā zemē.”

Ute

1993. gadā Ute, kurai tagad ir 53 gadi un kuras dzimtā zeme ir Vācija, tika nosūtīta kalpot par misionāri uz Madagaskaru. Viņa atceras: ”Sākumā grūtības man sagādāja vietējās valodas apguve, man nebija viegli pierast pie mitrā klimata un es cīnījos ar tādām problēmām kā malārija, amēbu izraisītas slimības un parazītiski tārpi. Bet ticības biedri man sniedza ļoti lielu atbalstu. Vietējās māsas, viņu bērni, kā arī mani Bībeles skolnieki pacietīgi mācīja man jauno valodu. Māsa, ar kuru mēs kopā kalpojām par misionārēm, rūpējās par mani, kad es biju slima. Bet vislielāko atbalstu es saņēmu no Jehovas. Es lūgšanās regulāri stāstīju viņam par savām raizēm. Tad es pacietīgi gaidīju — reizēm dažas dienas, reizēm vairākus mēnešus —, kamēr saņēmu atbildi uz savām lūgšanām. Jehova man palīdzēja ar visu tikt galā.” Tagad ir pagājuši jau 23 gadi, kopš Ute sludina Madagaskarā.

BAGĀTĪGAS SVĒTĪBAS

Tāpat kā citi brāļi un māsas, kas ir pārcēlušies uz vietām, kur ir vajadzīgi sludinātāji, arī šīs neprecētās māsas ir pieredzējušas, ka sludināšana svešā zemē ir bagātinājusi viņu dzīvi. Lūk, ko viņas stāsta.

Heidi

73 gadus vecā Heidi, kuras dzimtā zeme arī ir Vācija, kopš 1968. gada kalpo par misionāri Kotdivuārā. Viņa stāsta: ”Neizsakāmu prieku man sagādā tas, ka ”mani bērni staigā patiesībā”. Vairāki cilvēki, kam es kādreiz biju mācījusi Bībeli, tagad ir pionieri vai draudzes vecākie. Daudzi mani sauc par savu mammu vai vecmāmiņu. Kāds draudzes vecākais, viņa sieva un viņu trīs bērni uzskata mani par savas ģimenes locekli. Tā Jehova man ir devis dēlu, vedeklu un trīs mazbērnus.” (3. Jāņa 4.)

Kārena (vidū)

Kanādiete Kārena, kurai tagad ir 72 gadi, vairāk nekā 20 gadus sludināja Rietumāfrikā. ”Laiks, kad biju misionāre, man iemācīja būt pašaizliedzīgai, mīlošai un pacietīgai,” viņa dalās savā pieredzē. ”Turklāt sludināšana kopā ar brāļiem un māsām no dažādām tautībām paplašināja manu redzesloku. Es sapratu, ka daudz ko var darīt citādi, nekā es biju pieradusi. Jo īpaši liels ieguvums ir tuvi draugi dažādās valstīs. Mūsu dzīve ir mainījusies, mainījušies ir arī uzdevumi kalpošanā, bet mūsu draudzība gan ir nemainīga.”

79 gadus vecā Mārgareta, kura dzīvo Lielbritānijā, bija misionāre Laosā. Viņa atceras: ”Kalpošana svešā zemē man ļāva pašai savām acīm redzēt, kā Jehova savā organizācijā pulcē cilvēkus no dažādām tautām un kultūrām. Tas ir ļoti stiprinājis manu ticību un vairojis pārliecību, ka Jehova vada savu organizāciju un ka viņš noteikti īstenos savu nodomu.”

Visas šīs neprecētās māsas, sludinādamas svešā zemē, ir devušas nozīmīgu ieguldījumu labās vēsts izplatīšanā. Viņas ir pelnījušas, ka citi viņas ”cildina”. (Soģu 11:40, NW.) Turklāt to neprecēto māsu skaits, kas ir pārcēlušās uz svešām zemēm, arvien pieaug. (Ps. 68:12.) Vai arī jūs varat sekot paraugam, ko rādījušas dedzīgās māsas, kuras ir minētas šajā rakstā, un pārcelties uz vietu, kur ir vajadzīgs vēl vairāk sludinātāju? Tādā gadījumā jūs noteikti varēsiet ”baudīt un redzēt, cik tas Kungs ir labs”! (Ps. 34:9.)